1 Jūs, neprātīgie galatieši, kas jūs apmājis, jūs, kam acu priekšā ir tēlots Jēzus Kristus, krustā sistais?
Galatiešiem Jēzus bija sludināts, aprakstīts, izskaidrots kā krustā sistais Glābējs, vienīgais Glābējs (sk. 1,6-9). Bet tagad viņi uzvedās kā nesaprašas, kā negudri, kā neprātīgie, jo viņi bija atsacījušies uzticēties tikai Jēzum; viņi bija sākuši uzticēties VD likumiem kā pestīšanas nodrošinātājiem. Citiem vārdiem: viņi uzticējās saviem darbiem, nevis Jēzus darbam pie krusta.
Mārtiņš Balodis
4 Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.
5 Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu.
6 Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
7 Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. 8 Mīlestība nekad nebeidzas ...
1. Šeit lietots vārds ἀγάπη (agape) - mīlestība.
Grieķu val. ir vairāki vārdi, ar kuriem apzīmēt mīlestību. Vārds ἀγάπη (agape) JD ir lietots, lai pateiktu, ka tas, kas mīl ar agapes mīlestību, to dara upurējoties, varētu arī teikti: ļoti, ļoti nododoties tam, ko tas dara. Piemēri: par Dievu,
Jāņa 3:16:
16 Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.
1.Jāņa 4:8:
8 ... Dievs ir mīlestība.
Tomēr nevajadzētu teikt, ka tikai Dievs mīl ar agapes mīlestību. Par cilvēkiem, kas nemeklē Dievu, arī sacīts, ka viņi mīl ar šo agapes mīlestību kādas lietas.
Jāņa 3:19:
19 Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni.
Jāņa 12:43:
43 Jo viņi cilvēku atzinību mīlēja vairāk nekā godu Dieva priekšā.
2. Visi šeit mīlestību raksturojošie lielumi izteikti ar darbības vārdiem.
Tas nozīmē, ka mīlestība ir aktīva, tā ir darbīga. Mīlestība nav kaut kas, par ko varētu teikt: “Man tā ir kaut arī tu to nevari redzēt.” Nevar arī teikt, ka mīlestība ir tikai jūtas. Piemēram, saskaņā ar šeit doto mīlestības raksturojumu nevar teikt, ka es jūtu mīlestību pret vienu cilvēku, bet nejūtu to pret citu. Tad tas būtu tas pats, kā pateikt: “Es esmu lēnprātīgs, laipns, nemeklēju savu labumu un nepieminu ļaunu pret vienu cilvēku, bet pret otru es to visu varu darīt.” Kaut arī mīlestība ir novērojama darbībā, tai pat laikā no viena cilvēka, kas patiesi mīl, nevar vienā brīdī nākt ārā svētība, otrā brīdī lāsti. Jēk. 3:10-11 par to, ko cilvēks runā:
10 No tās pašas mutes iziet svētība un lāsts. Tam, mani brāļi, nebūs tā notikt!
11 Vai arī avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu?
Tas nozīmē, ka mīlestība nav tikai darbība, bet pilnuma stāvoklis, no kura pastāvīgi izriet mīlestības pilna darbība. Protams, jebkurš cilvēks klūp, bet ir starpība starp klupšanu un atrašanos vai nu pie zemes vai stāvus stāvoklī.
3. Mīlestības raksturojums.
“Mīlestība ir lēnprātīga...”
μακροθυμεῖ - prez. akt. ind., 3.p. viensk. no μακροθυμέω. Atbilstošais lietvārds ir μακροθυμία (makrotimia). Šis vārds ir saliktenis, kurā μακρός (makros) nozīmē ilgi un θυμός (timos) – alkas, dedzība. Tas raksturo spēcīgas emocijas, arī dusmas. Darbības vārdu varētu tulkot kā ilgi paciest, būt lēnam, lai atriebtu. Doma sekojoša: ilga gaidīšana, pirms tiek dota vaļa dusmām.
Par Dievu lasām, ka Viņš ir šādi pacietīgs, t. i., kas ilgi aiztur savu dusmu izliešanos.
1.Pēt. 3:20:
20 ... kas kādreiz bija nepaklausīgi, kad Dieva pacietība nogaidīja Noas dienās, kad taisīja šķirstu, kurā izglābās nedaudzas, proti, astoņas, dvēseles cauri ūdenim.
2.Pēt. 3:15:
15 ...un uzskatiet mūsu Kunga pacietību kā glābšanai dotu ...
“...mīlestība ir laipna ...”
χρηστεύεται – prez., med., ind., 3.p. viensk., no χρηστεύομαι – (1x JD) – būt laipnam. Vārds nāk no īpašības vārda χρηστός – noderīgs, maigs, patīkams, laipns. Kā īpašības vārds tas lietots, piem., 1.Pēt. 2:3: “...ja jūs esat baudījuši, ka Tas Kungs ir labs.” Sk. arī Lk. 6:35; 1.Kor. 15:33. Varētu teikt, ka mīlestība ir laipnība ar noderības niansi. Tādā veidā arī laipnība iegūst darbības aspektu (jo visi šeit mīlestību raksturojošie vārdi ir darbības vārdi).
“...tā neskauž ...”
οὐ ζηλοῖ, kur οὐ ir noliegums, ζηλοῖ - prez. akt., ind., 3.p. viensk. no ζηλόω – būt dedzīgam (kaut kam ļoti nodoties), skaust. Tas, ka mīlestība neskauž, bija ļoti aktuāli Korintas kristiešu vidū. Konteksts rāda, ka viņi tiecās pēc ārēji manifestējošām dāvanām. Interesanti, ka ap. Pāvils šo pašu vārdu pozitīvā nozīmē lieto pirms un pēc 13.nod. par mīlestību.
1. kor. 12:31:
31 Bet dzenieties pēc vislielākajām dāvanām, un es jums rādīšu vēl pārāku ceļu. (Vārds “dzenieties” oriģinālā ir ζηλοῦτε. To var tulkot gan kā dzenieties, gan kā ļoti alkstiet.)
1. kor. 14:1:
1 Dzenieties pēc mīlestības, tiecieties pēc garīgajām dāvanām, sevišķi lai jūs varētu pravietot.” (Šajā pantā vārds “tiecieties” ir ζηλοῦτε, kuru var tulkot arī kā dzenieties vai kā ļoti alkstiet.
Nezinām, vai Pāvils to darījis apzināt, bet kā minimums varam sacīt, ka ir virziens, kurā ļoti alkt, proti, saņemt garīgās dāvanas, un ir virziens, kurā nealkt, proti, apskaust kādu kam ir tas, kas nav tev. Sk. 1.Kor. 12:15-17, kas liek domāt, ka kādi gribēja to, kas bija citiem.
“... mīlestība nelielās ...”
οὐ περπερεύεται, kur οὐ ir noliegums, περπερεύεται – prez., med., ind., 3.p. viensk. no περπερεύομαι (1x JD) – lielīties. Lielībai par sevi ir tendence pateikt par sevi vairāk nekā tas ir patiesībā. Tas var notikt tikai caur vienkāršu pateikšanu, jo pati pateikšana pieliek klāt kaut ko jau padarītajam. Tādēļ arī Jēzus aicināja nereklamēt ne savu žēlsirdības dāvanu došanu, ne lūgšanu, ne gavēšanu, sk. Mateja ev. 6:1-18. Pēc Jēzus sacītā: Dievs atmaksās paveikto, nevis paveikto+pateikto par paveikto.
“... tā nav uzpūtīga.”
οὐ φυσιοῦται – prez., pas., ind. 3.p. viensk. - φυσιόω – padarīt dabīgu; uzpūst, uzbriest; būt uzpūtušamies, izturēties augstprātīgi. Uzpūšanās bija korintiešu problēma, sk. 1.Kor. 4:6.18.19; 5:2; 8:1. No šīm rakstvietām varam secināt, ka uzpūšanās ir ārēji pompoza, tai skaitā vārdos, uzvedība, kura izslēdz citus un paaugstinās pār citiem, bet kurai nav seguma. Mīlestība tāda nav.
“Tā neizturas piedauzīgi ...”
οὐκ ἀσχημονεῖ - prez., akt., ind., 3.p. viensk. no ἀσχημονέω (2xJD) – uzvesties nepiedienīgi, nepiemēroti. Šis vārds lietots šeit un 1.Kor. 7,36. Vārds nāk no ἀσχήμων, kas nozīmē bez noteiktas formas. Tādēļ arī darbības vārda nozīme ir, ka tā ir uzvedība, kura nav pieklājīga un piedienīga.
“... tā nemeklē savu labumu ...”
οὐ ζητεῖ τὰ ἑαυτῆς – priekšā atkal noliegums; tad darb. vārds prez., akt., ind., 3.p. viensk., no ζητέω – meklēt, iedziļināties, pieprasīt. Šis pats vārds ar līdzīgu domu ir arī:
1.Kor. 10:24:
24 Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu!
Un 10:33:
33 Gluži kā arī visās lietās mēģinu tīkams būt visiem, nevis savu, bet daudzu citu labumu meklēdams, lai tie taptu izglābti!
Tas, kas meklē savu labumu, neceļ otru (sk. 1.Kor. 10:23). Tas, kas meklē citu labumu, tas mīl. Tas nozīmē, ka mīlestība nav tikai atsaucība uz vajadzību; mīlestība ir meklēšana saskatīt citu vajadzības un tās apmierināt.
“...tā neskaistas ...”
οὐ παροξύνεται – prez., pasīvs, ind., 3.p. viensk. no παροξύνω (2xJD)– asināt, stimulēt, izprovocēt. Šis vārds vēl arī Ap. darbu gr. 17:16. No παρὰ - līdzās un ὀξύς – ass, asa mala. Tātad vārda nozīme ir: nogriezt līdzās; kūdīt kādu un stimulēt viņa emocijas; kļūt emocionāli izaicinātam, darīt dusmīgu. Pāvila saka, ka mīlestība nav izprovocējama.
“... tā nepiemin ļaunu.”
οὐ λογίζεται τὸ κακόν – prez., med., ind., 3.p. viensk. no λογίζομαι – skaitīt, pieskaitīt; ņemt vērā; nolemt. Tātad cilvēks, kas mīl, neskaita un neņem vērā to, kas tam tiek darīts ļauns. Korintiešu vidū tas bija aktuāli, sk. 6:7. Un iespējams, ka cilvēks, kas šādi mīl, ir arī tāds, kas redz cita ļaunumu no malas un tomēr to cilvēku mīl, sk. Mt. 5:44.45.
“Tā nepriecājas par netaisnību ...”
οὐ χαίρει ἐπὶ τῇ ἀδικίᾳ - prez., akt., ind., 3.p. viensk. no χαίρω – priecāties, ļoti priecāties. Tas ir uz āru vērsts prieks. Šo vārdu lieto arī sveicinot. Šī un nākošā frāze saprotamākas kļūst, skatot tās kopskatā, jo tā tās pasniedzis ap. Pāvils.
Šajā pasaulē dažkārt mēģina attaisnot vai neievērot netaisnu rīcību. Cilvēks, kas mīl, nav neitrāls pret netaisnību. Nepriecāšanās par netaisnību padara taisnības standartu neietekmētu. Bet tas nav viss. Seko:
“...bet priecājas par patiesību.”
συγχαίρει δὲ τῇ ἀληθείᾳ - prez., akt., ind., 3.p. viensk. no συγχαίρω – priecāties ar, ņemt dalību cita priekā; priecāties kopā. Līdzdalītā priecāšanās liek domāt par to, ka patiesība pati jau izraisa prieku vai rada prieku cilvēkā, kas to pārstāv. Tādēļ cilvēks, kas mīl, ņem līdzdalītu prieku patiesībā jeb tās pārstāvēšanā.
Rom. 1:18:
18 Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību.
Pēdējā frāzē Pāvils lieto tos pašus vārdus, kurus viņš ir pretnostatījis 1.Kor. 13:6, proti, netaisnību un patiesību. Vārdu “apslāpē” Rom. 1:18 varētu tulkot arī kā “aiztur”. Ja netaisnība aiztur patiesības manifestēšanos, tad nepriecāšanās par netaisnību ir priekšnoteikums tam, lai tā vietā priecātos par to, kas ir patiesība. Ja nepriecāšanās par netaisnību ir vēss tās noraidījums, tad līdzdalīta priecāšanās pašā patiesībā ir ļoti aktīva prieka izpaušana.
“Tā apklāj visu ...”
πάντα στέγει – prez., akt., ind., 3.p. viensk. no στέγω – apklāt, apslēpt (ar nolūku pasargāt), panest. Nav runa par ļaunuma vai netaisnības apslēpšanu, jo tad tā būtu pretruna ar iepriekš sacīto. Drīzāk mīlestība panes un apklāj to, kas tai pašai jāpiedzīvo un kas tiek darīts pret pašu cilvēku, kas mīl. Sk. arī 1.Kor. 9:12 un 6:7.
“... tā tic visu ...”
πάντα πιστεύει – prez., akt., ind., 3.p. viensk., no πιστεύω – būt pārliecinātam, ticēt, parādīt uzticību. Vārds atvasināts no πείθω, kas nozīmē pārliecināt, būt pārliecinātam, uzticēties. Mīlestība “tic visu” nevis ar nozīmi, ka vilšanās gadījumā tā vairs nemīlēs, bet ka pat vilšanās nemainīs mīlestību. Vārdu πείθω Pāvils lieto Gal. 5:10: “Es paļaujos uz jums Kungā ...” (jeb paliekot Kungā). Tā ir uzticības parādīšana vienlaikus negūstot vērtību tajā, kam tiek parādīta uzticība, bet paliekot Dievā. Arī mīlestība, kas “tic visu”, nebeidzas ar vilšanos.
“...tā cer visu ...”
πάντα ἐλπίζει – prez., akt., ind., 3.p. viensk. no ἐλπίζω – cerēt, kaut ko sagaidīt notiekam. Mīlestība cer uz kaut ko, ko tā sagaida agrāk vai vēlāk notiekam. Pāvils Rom. 5:5 uzrāda ciešu sakarību starp mīlestību un cerību:
5 ...cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.
“...tā panes visu.”
πάντα ὑπομένει – prez., akt., ind., 3.p. viensk. no ὑπομένω – palikt, uzturēties; palikt zem; izturēt. Jēzus pacieta krusta nāvi tā prieka dēļ, kas Viņu sagaidīja, sk. Ebr. 12:2, kur lietots šis pats grieķu val. vārds. Tāda ir mīlestība.
“Mīlestība nekad nebeidzas ...”
Ἡ ἀγάπη οὐδέποτε πίπτει – prez., akt., ind., 3.p. viensk. no πίπτω – krist, nokrist. οὐδέποτε - apstākļa vārds, kas nozīmē absolūtu nekad. Mīlestība nekad neuzdos.
Mārtiņš Balodis
8 Es zinu tavus darbus. Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt, tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību tu esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu.
Grieķu val. frāzes “tev ir maz spēka” priekšā ir ὅτι, ko šeit būtu jātulko kā “jo”. Tāpēc: “... jo tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību tu esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu.” (Sk. arī tālāk.) Tad saprotam, ka aiz “jo” seko pamatojums tam, kāpēc Jēzus saka: “Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt ...”
Mārtiņš Balodis
4 viena miesa, viens Gars - jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti -,
5 viens Kungs, viena ticība, viena kristība;
6 viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.
Vai vienotībai 4.-6.p. varētu būt arī kāda secības nozīme? Varbūt:
viena miesa - ἓν σῶμα – cilvēka ķermenis izvēlēts kā vienotības atainotājs; ķermenis ir viens vesels, kaut arī sastāv no dažādiem locekļiem, - šie locekļi tomēr ir saistīti;
viens Gars - ἓν πνεῦμα – katram ķermenim ir tikai viens gars;
viena cerība - μιᾷ ἐλπίδι – cilvēks kopā strādā un dzīvo ar vienu cerības virzienu;
viens Kungs - εἷς κύριος – Kristus ir pamats mūsu cerībai;
viena ticība - μία πίστις – ticība ir līdzeklis, kā Kristus darbs tika pielietos mūsu labā;
viena kristība - ἓν βάπτισμα – pagremde Kristus Vārdā ir robežšķirtne starp veco un jauno dzīvi un visus kristiešus savienu, darbojoties vienam Svētajam Garam, 1.Kor. 12:13;
viens visu Dievs un Tēvs - εἷς θεὸς καὶ πατὴρ πάντων - visi mēs tiekam vesti uz un pie viena Dieva Tēva, “kas pār visiem un caur visiem, un iekš visiem.” Šī pēdējā frāze norāda arī uz to, ka Dievs ir visa iepriekšminētā vienotājs. Viņš bija klāt sākumā un būs klāt mūžīgi.
Mārtiņš Balodis
1a Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam.
Saulam patika Stefana nogalināšana. Šeit lietots vārds συνευδοκέω – patikt kopā ar kādu, pievienoties akceptēšanā, ļoti piekrist.
Lasot 7.nod. beigas vēl šķiet, ka Sauls tur ir gandrīz kā gadījuma pēc klāt,
Ap.d. 7:58b:
58b Un liecinieki savas drēbes nolika pie kāda jaunekļa kājām, kura vārds bija Sauls.
Un Ap.d. 22:20:
20 Un, kad Tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, arī es pats tur stāvēju klāt, tas man bija pa prātam, un es sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja.
(Arī šajā pantā lietots συνευδοκέω – patikt kopā ar kādu, pievienoties akceptēšanā, ļoti piekrist.)
Tie, kas ir pret Kristu, priecājas par kristiešu nāvi un ciešanām. Varbūt līdzīgi kā Saulam, arī viņu sākums ir pasīvs. Taču tā kā valdošās reliģiskās dzīves elita bija par šīm vajāšanām, tad tas tikai aizdedzināja Saulu tajā iesaistīties, pie tam ar lielu aizrautību, sk. Ap.d. 8:3; Fil. 3:6: “savā dedzībā draudzes vajātājs”.
Šodien daudzās vietās nav atklātas vajāšanas, taču mēs pamanām cilvēkus, kas ir pret Kristu. Arī viņi izmanto katru iespēju, lai priecātos par kristiešu un kristīgās pārliecības nolikšanu malā. Iespējams, ka arī viņiem tikai pietrūkst viens grūdiens līdz tam, lai viņi vajātu Kristus draudzi.
Mārtiņš Balodis
9 Tad piecēlās daži no tā sauktās libertīnu un kirēniešu un aleksandriešu skolas un daži no Kilikijas un Āzijas un iesāka vārdu cīņu ar Stefanu ...
“skolas” – grieķu val. – sinagogas; visi vārdi nāk no vietu apzīmējumiem: Libertīna Āfrikā, netālu no Kartāgas; Kirēna Āfrikā; Aleksandrija Āfrikā; Kilikija un Āzija bija Romas impērijas provinces, šodienas Turcijas teritorijā. Ap. Pāvils bija no Tarsas, kas atradās Kilikijā. Tas izskaidro viņa klātbūtni, sk. Ap.d. 7:58.
Mārtiņš Balodis
26 Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz (ὑπερεντυγχάνει) par mums ar bezvārdu nopūtām.
27 Bet Tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib, jo Tas pēc Dieva gribas iestājas (ἐντυγχάνει) par svētajiem.
Sk. tālāk 34.p.:
34 Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv? (ὃς καὶ ἐντυγχάνει ὑπὲρ ἡμῶν)
Sk. arī Ebr. 7:25:
Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu. (εἰς τὸ ἐντυγχάνειν ὑπὲρ αὐτῶν)
Visos četros pantos tas ir viens un tas pats vārds grieķu val. (ἐντυγχάνω – satikt; satikt, lai runātu, konsultētu, aizlūgtu; lūgt; aizlūgt), izņemot Rom. 8:26 tas ir kā saliktenis (ὑπερεντυγχάνω – aizlūgt). Tā kā vārda nozīme ir saistīta ar runāšanu, tad arī Ebr. 7:25 tas būtu jāsaprot ar nozīmi “aizlūgt”: “lai aizlūgtu par tiem”. Pie tam tas ir tagadnes laikā (Ebr. nenoteiksmē, Rom. visos trijos pantos īstenības izteiksmē), kas nozīmē, ka tas tiek darīts turpinoši.
Mārtiņš Balodis
1 Pēc tam Pāvils, aizgājis no Atēnām, nonāca Korintā.
2 Un viņš sastapa kādu jūdu, vārdā Akvila, kas cēlies no Ponta. Tas nesen ar savu sievu Priskillu bija šeit ieradies no Itālijas, jo Klaudijs bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu. Viņš iegāja pie tiem.
3 Un, tā kā viņi nodarbojās ar to pašu amatu, viņš pie tiem palika un strādāja: jo tie pēc amata bija telšu taisītāji.
1.-11.p. stāsta par Pāvila kalpošanu Korintā (Ahajas provincē). Šajā pilsētā Pāvils ieradās no Atēnām. Ja Atēnas jau bija piedzīvojušas norietu, jo, kad Pāvils tur bija, tad tajā bija ap 20 000 iedzīvotāju, tad Korinta bija plaukstoša pilsēta. Tā gan bija jauna Korinta, dibināta kādus 100 gadus pirms Pāvila ierašanās. Vecā bija dibināta ap 10.gs. pirms mūsu ēras. Bet veco romiešie nopostīja 146.g.p.m.ē. Jaunā Korinta bija kādas 5x lielāka par Atēnām, jo tajā dzīvoja ap 100 000 iedzīvotāju.
Akvila - jūds - bija no Pontas, kas atrodas Mazāzijas Ziemeļu daļā. Viņš un viņa sieva Priskilla bija aizgājuši dzīvot uz Romu pirms imperātora Klaudija valdīšanas, jo viņi bija to jūdu starpā, kurus Klaudijs izdzina no Romas. Imperators Klaudijs ar ediktu bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu (iespējams, tas notika ap 49. g.). Iespējams, ka nemieri, kas lika Klaudijam izdot šādu ediktu, bija saistīti ar domstarpībām starp jūdiem un kristiešiem. Vēsture saka, ka nemieri notika kāda Krestus dēļ. Domā, ka runa ir par Kristu.
Tātad no Romas Akvila un Priskilla pārcēlās uz Korintu, un tur Pāvils, kas arī bija telšu taisītājs, no Atēnām atnācis, dzīvoja pie viņiem. Senajā pasaulē viena un tā paša aroda pratēji viens otram deva atbalstu. Tad, kad Pāvils atstāja Korintu, lai dotos uz Sīriju, Akvila un Priskilla aizgāja kopā ar viņu līdz Efezai. Tur viņi drīz kļuva par kristiešu vadītājiem un, iespējams, turpināja nodarboties ar savu amatu (Apd. 18:1-3.18 -28; Rom. 16:3; 1.Kor. 16:19). Kad vēlāk Pāvils rakstīja Romas kristiešiem, viņi bija atkal tur un viņi pulcēja kādu mājas draudzi ap sevi kā viņi to bija darījuši Efezā (Rom. 16:3-5).
Mārtiņš Balodis
29 No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.
Grieķu val. vārdu kārtība teikumā vairāk norāda uz autora liktajiem akcentiem un mazāk uz gramatisko kārtību. Tā šajā pantā “neviens nekrietns vārds” oriģinālā ir teikuma sākumā. Tātad tas ir Pāvila lielākais akcents jeb tas, uz ko viņš vērš lasītāju uzmanību. Tad seko “no jūsu mutes” un pirmā teikuma daļa beidzas ar vārdu pavēles izteiksmē “lai neiziet”. Vārds “nekrietns” oriģinālā nozīmē sapuvis, korumpēts, nolietots, sliktas kvalitātes, slikts, nederīgs. Lai labāk saprastu, ko Pāvils ar to domā, ir labi apskatīt otro teikuma daļu.
Otrā teikuma daļa sākas ar spēcīgu pretnostatījumu, jo Pāvils lieto ἀλλὰ, kas nozīmē bet. (Tas ir spēcīgāks, nekā δὲ, kas arī nozīmē bet.) Vārdu “krietnas runas” vietā Pāvils lieto vārdu ἀγαθὸς, kas nozīmē labs, noderīgs, patīkams, var nozīmēt arī ekselents, godājams. Vārda “tikai” vietā oriģinālā ir “ja kas”, kas parāda ekskluzivitāti tam, ko drīkst teikt: “ja kas labs”. Tādēļ vārds “tikai” ir labs tulkojums uz latviešu valodu. Tālāk Pāvils norāda mērķi: burtiski tulkojot - “uz vajadzības uzcelšanu” (latviešu val. tekstā: “kas draudzi ceļ”). Tas nozīmē, ka runātājam ir jāpamana tā cilvēka vajadzība, kam kaut ko grib teikt. Tad arī var saprast, ka tas nedrīkst būt nekas “sapuvis” vai “slikts”, jo tam cilvēkam jau ir kāda vajadzība, - pie tās nav jāpieliek vēl nasta ar nepareizi izvēlētiem vārdiem. Kad vajadzība novērtēta, tad ir jāsaka tikai tas, kas ir labs, ar mērķi “uzcelt” to aspektu, jomu cilvēkā, kurā ir vajadzība.
Visu šo teikumu Pāvils noslēdz ar frāzi, kurā viņš parāda nolūku tam visam: “lai dotu žēlastību klausītājiem” (latviešu val. tekstā: “un nes svētību klausītājiem”). Vārds “lai” parāda spēcīgu nolūku. Pareizu vārdu izvēle, labu vārdu izvēle dod žēlastību klausītājiem. Ap.d. 20:31 Pāvils saka ļoti līdzīgu domu par Dieva vārdu: “Un tagad es jūs uzticu Tam Kungam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem.” Kristietis aug žēlastības vidē, kuru ir sagādājis Dievs caur Jēzu Kristu. Nepareizu – sliktu, nederīgu – vārdu izvēle nerada žēlastības vidi klausītājam, kuram ir kāda vajadzība. Labu, noderīgu vārdu izvēle to rada. Tā runā uz vajadzību un tiek piepildīts nolūks: klausītājam tiek dota žēlastība.
Mārtiņš Balodis
7 Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.
“šķīsta” - καθαρίζει– prez., akt. ind., viensk. 3.p. Tā kā šis vārds ir prezentā, tad tam ir turpinoša nozīme, proti, pie šajā pantā izteiktā nosacījuma Jēzus asinis mūs turpinoši sķīsta. Pie tam: arī dzīvošana gaismā tiek pavadīta ar turpinošu vajadzību tikt šķīstītiem no grēkiem.
Mārtiņš Balodis
7 ... lai to nenomāc pārāk lielas skumjas.
Vārdu “nenomāc” no grieķu val. šeit var tulkot kā “aprīts” jeb “iznīcināts” pie tam pasīvā un ar noliegumu: “lai ar pārāk lielām skumjām tāds netiktu iznīcināts.”
Mārtiņš Balodis
6 Tādam ir vairākuma rājiens pietiekošs.
Grieķu val. vārds “pietiekošs” ir pirmais šajā pantā. Tā kā grieķu val. vārdu kārtība rāda autora domāto akcentu, tad šeit noprotam, ka tāds ir ap. Pāvila akcents šīs situācijas risināšanai.
Mārtiņš Balodis
3 Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās,
4 ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu, ko paši no Dieva esam saņēmuši.
Dievs ir jāslavē par to, ka Viņš mūs iepriecina un mierina mūsu bēdās. Šai Dieva iepriecināšanai un mierināšanai, kuru Viņš mums dod, ir nolūks, proti, lai mēs spētu mierināt tos, kam ir bēdas.
3.p. saka, kādu Dievu Pāvils bija iepazinis. Toreiz Pāvils un šodien mēs iepriecinām citus caur to, ka darām viņiem zināmu savu pieredzi par Dieva mierinājumu un žēlastību. Un grieķu val. nerunā par “iepriecu, ko paši no Dieva esam saņēmuši” tā kā latviešu val. iztulkots – saliktās tagatnes laikā.
Oriģinālā sacīts, ka mēs iepriecinām/mierinām citus ar to iepriecu, kuru paši no Dieva saņemam tagad.
Tas nozīmē, ka vakardienas pieredze nav noteicošais, lai šodien palīdzētu citiem, bet ka pietiek arī ar to, ko Dievs dod tagad, kad es pats esmu bēdās un kad mani pašu Dievs tagad iepriecina un mierina.
Mārtiņš Balodis
31 Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums.
Visām uzskaitītām lietām – rūgtumam, ātrsirdībai, dusmām, bāršanām/kliegšanām un zaimiem ir jātiek paņemtai prom kopā ar katru ļaunumu. Tas nozīmē, ka ļaunums ir klāt/kopā ar katru no šīm lietām. Piem., rūgtums nestāv pats par sevi, bet tas cilvēkā ir tāpēc, ka tur ir arī ļaunums. Ātrsirdība ir tāpēc, ka tur ir kāds ļaunums utt.
Jautājums: tā kā darbībs vārds pavēles izteiksmē ir pasīvā, 3.p. viensk. – lai tiek paņemts prom, tad kas ir tas paņēmējs? Saskaņā ar iepriekšējo konteksu, 20.-24.p., varam domāt, ka izglābtā stāvoklī ir iedots līdz viss nepieciešamais, lai mēs varētu darīt šīs lietas, kas 31.p. un citos aprakstītas. Nav jāpārliecina sevi par to, kas darāms, bet ir jāpasaka jā darāmajam.
Mārtiņš Balodis
37 Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis.
ὑπερνικῶμεν, prez., akt., ind. 1.pl. no ὑπερνικάω – būt vairāk kā uzvarētājam (šis vārds JD lietots tikai šeit)
Mārtiņš Balodis
28 Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.
29 Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.
30 Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.
Jēzus aicina pie sevis. Viss, kas seko, ir cieši saistīts ar Viņa personu. Bēdīgie – grieķu val. šeit lietots vārds, kas apzīmē noguršanu, izsmeltību no smaga darba; smaga darba darīšanu. Grūtsirdīgie – grieķu val. lietots vārds, kas nozīmē nastas uzlikšanu. Tātad Jēzus aicina pie sevis visus cilvēkus, kas ir izsmelti no smaga darba darīšanas un kam tikušas uzliktas nastas. Tie nav cilvēki, kam vienkārši uznākusi grūti izskaidrojama apātija vai grūtsirdība; tie ir cilvēki, kas ir noguruši no tā, ko viņi darījuši, no tā, ko viņi nesuši, kas ir vairāk vai mazāk apzinātas lietas. Pie tam Jēzus apsola viņiem atpūtu un atspirdzinājumu.
Ir cilvēki, kas saka, ka Jēzus to saka uz bauslības fona, kuru cilvēki sajuta kā nastu, kas jāizpilda. Pati bauslības pildīšana gan cilvēkam, kas to grib pildīt, nav nasta, bet prieks (Ps. 119:77). Tas nozīmē, ka tur ir jābūt kaut kam vairāk. To arī atrodam 29. un 30.p., proti, Jēzus jūgā: atpūta dvēselēm nav tikšanā vaļā no Dieva likumiem, bet miera un atpūtas atrašana Kristus personā. Viss, ko cilvēks cenšas darīt savā spēkā kā grēcinieks, kļūst par smagu darbu un nastu. Tāpēc arī mums vajadzīgs Jēzus.
Jēzus jūga ņemšana un mācīšanās no Jēzus ir saistīta ar Kristus dabu: Viņš ir lēnprātīgs, varētu pat tulkot maigs, bet vienlaikus tas nozīmē, ka tiek lietots Dieva spēks Viņa kontrolē. Pazemība sirdī ir iekšējs zemums sirdī. Tā ir paļāvība uz Dievu un nevis uz sevi. Jēzus apsolītais atvieglojums dvēselēm kā rezultāts apzīmē mitēšanos no darba, atpūtu.
Tātad Kristus dabas kā jūga ņemšana un Kristus dabas mācīšanās izmaina mūsu dzīvi. Vārds “jūgs” apzīmē koka gabalu, kas tika uzlikts uz diviem dzīvniekiem, lai tie kopā kaut ko vilktu (ζυγός– jūgs, darbības vārds ζευγνυμι– likt jūgā, savienot pārī). Kad Jēzus aicināja ņemt Viņa jūgu, tad Viņš aicināja nevis vienam kaut ko darīt, bet kopā ar Viņu dzīvot tā, kā Viņš dzīvoja – mācīties tā dzīvot. Šāds jūgs Kristus sekotājam nekad nevar būt nelaimīgs jūgs.
Komentāri
Galatiešiem Jēzus bija sludināts, aprakstīts, izskaidrots kā krustā sistais Glābējs, vienīgais Glābējs (sk. 1,6-9). Bet tagad viņi uzvedās kā nesaprašas, kā negudri, kā neprātīgie, jo viņi bija atsacījušies uzticēties tikai Jēzum; viņi bija sākuši uzticēties VD likumiem kā pestīšanas nodrošinātājiem. Citiem vārdiem: viņi uzticējās saviem darbiem, nevis Jēzus darbam pie krusta.
1. Šeit lietots vārds ἀγάπη (agape) - mīlestība.
Grieķu val. ir vairāki vārdi, ar kuriem apzīmēt mīlestību. Vārds
ἀγάπη(agape) JD ir lietots, lai pateiktu, ka tas, kas mīl ar agapes mīlestību, to dara upurējoties, varētu arī teikti: ļoti, ļoti nododoties tam, ko tas dara. Piemēri: par Dievu,Jāņa 3:16:
1.Jāņa 4:8:
Tomēr nevajadzētu teikt, ka tikai Dievs mīl ar agapes mīlestību. Par cilvēkiem, kas nemeklē Dievu, arī sacīts, ka viņi mīl ar šo agapes mīlestību kādas lietas.
Jāņa 3:19:
Jāņa 12:43:
2. Visi šeit mīlestību raksturojošie lielumi izteikti ar darbības vārdiem.
Tas nozīmē, ka mīlestība ir aktīva, tā ir darbīga. Mīlestība nav kaut kas, par ko varētu teikt: “Man tā ir kaut arī tu to nevari redzēt.” Nevar arī teikt, ka mīlestība ir tikai jūtas. Piemēram, saskaņā ar šeit doto mīlestības raksturojumu nevar teikt, ka es jūtu mīlestību pret vienu cilvēku, bet nejūtu to pret citu. Tad tas būtu tas pats, kā pateikt: “Es esmu lēnprātīgs, laipns, nemeklēju savu labumu un nepieminu ļaunu pret vienu cilvēku, bet pret otru es to visu varu darīt.” Kaut arī mīlestība ir novērojama darbībā, tai pat laikā no viena cilvēka, kas patiesi mīl, nevar vienā brīdī nākt ārā svētība, otrā brīdī lāsti. Jēk. 3:10-11 par to, ko cilvēks runā:
Tas nozīmē, ka mīlestība nav tikai darbība, bet pilnuma stāvoklis, no kura pastāvīgi izriet mīlestības pilna darbība. Protams, jebkurš cilvēks klūp, bet ir starpība starp klupšanu un atrašanos vai nu pie zemes vai stāvus stāvoklī.
3. Mīlestības raksturojums.
“Mīlestība ir lēnprātīga...”
μακροθυμεῖ- prez. akt. ind., 3.p. viensk. noμακροθυμέω. Atbilstošais lietvārds irμακροθυμία(makrotimia). Šis vārds ir saliktenis, kurāμακρός(makros) nozīmē ilgi unθυμός(timos) – alkas, dedzība. Tas raksturo spēcīgas emocijas, arī dusmas. Darbības vārdu varētu tulkot kā ilgi paciest, būt lēnam, lai atriebtu. Doma sekojoša: ilga gaidīšana, pirms tiek dota vaļa dusmām.Par Dievu lasām, ka Viņš ir šādi pacietīgs, t. i., kas ilgi aiztur savu dusmu izliešanos.
1.Pēt. 3:20:
2.Pēt. 3:15:
“...mīlestība ir laipna ...”
χρηστεύεται– prez., med., ind., 3.p. viensk.,no χρηστεύομαι– (1x JD) – būt laipnam. Vārds nāk no īpašības vārdaχρηστός– noderīgs, maigs, patīkams, laipns. Kā īpašības vārds tas lietots, piem., 1.Pēt. 2:3: “...ja jūs esat baudījuši, ka Tas Kungs ir labs.” Sk. arī Lk. 6:35; 1.Kor. 15:33. Varētu teikt, ka mīlestība ir laipnība ar noderības niansi. Tādā veidā arī laipnība iegūst darbības aspektu (jo visi šeit mīlestību raksturojošie vārdi ir darbības vārdi).“...tā neskauž ...”
οὐ ζηλοῖ, kurοὐir noliegums,ζηλοῖ- prez. akt., ind., 3.p. viensk. noζηλόω– būt dedzīgam (kaut kam ļoti nodoties), skaust. Tas, ka mīlestība neskauž, bija ļoti aktuāli Korintas kristiešu vidū. Konteksts rāda, ka viņi tiecās pēc ārēji manifestējošām dāvanām. Interesanti, ka ap. Pāvils šo pašu vārdu pozitīvā nozīmē lieto pirms un pēc 13.nod. par mīlestību.1. kor. 12:31:
1. kor. 14:1:
Nezinām, vai Pāvils to darījis apzināt, bet kā minimums varam sacīt, ka ir virziens, kurā ļoti alkt, proti, saņemt garīgās dāvanas, un ir virziens, kurā nealkt, proti, apskaust kādu kam ir tas, kas nav tev. Sk. 1.Kor. 12:15-17, kas liek domāt, ka kādi gribēja to, kas bija citiem.
“... mīlestība nelielās ...”
οὐ περπερεύεται, kurοὐir noliegums,περπερεύεται– prez., med., ind., 3.p. viensk. noπερπερεύομαι(1x JD) – lielīties. Lielībai par sevi ir tendence pateikt par sevi vairāk nekā tas ir patiesībā. Tas var notikt tikai caur vienkāršu pateikšanu, jo pati pateikšana pieliek klāt kaut ko jau padarītajam. Tādēļ arī Jēzus aicināja nereklamēt ne savu žēlsirdības dāvanu došanu, ne lūgšanu, ne gavēšanu, sk. Mateja ev. 6:1-18. Pēc Jēzus sacītā: Dievs atmaksās paveikto, nevis paveikto+pateikto par paveikto.“... tā nav uzpūtīga.”
οὐ φυσιοῦται– prez., pas., ind. 3.p. viensk. -φυσιόω– padarīt dabīgu; uzpūst, uzbriest; būt uzpūtušamies, izturēties augstprātīgi. Uzpūšanās bija korintiešu problēma, sk. 1.Kor. 4:6.18.19; 5:2; 8:1. No šīm rakstvietām varam secināt, ka uzpūšanās ir ārēji pompoza, tai skaitā vārdos, uzvedība, kura izslēdz citus un paaugstinās pār citiem, bet kurai nav seguma. Mīlestība tāda nav.“Tā neizturas piedauzīgi ...”
οὐκ ἀσχημονεῖ- prez., akt., ind., 3.p. viensk. noἀσχημονέω(2xJD) – uzvesties nepiedienīgi, nepiemēroti. Šis vārds lietots šeit un 1.Kor. 7,36. Vārds nāk noἀσχήμων, kas nozīmē bez noteiktas formas. Tādēļ arī darbības vārda nozīme ir, ka tā ir uzvedība, kura nav pieklājīga un piedienīga.“... tā nemeklē savu labumu ...”
οὐ ζητεῖ τὰ ἑαυτῆς– priekšā atkal noliegums; tad darb. vārds prez., akt., ind., 3.p. viensk., noζητέω– meklēt, iedziļināties, pieprasīt. Šis pats vārds ar līdzīgu domu ir arī:1.Kor. 10:24:
Un 10:33:
Tas, kas meklē savu labumu, neceļ otru (sk. 1.Kor. 10:23). Tas, kas meklē citu labumu, tas mīl. Tas nozīmē, ka mīlestība nav tikai atsaucība uz vajadzību; mīlestība ir meklēšana saskatīt citu vajadzības un tās apmierināt.
“...tā neskaistas ...”
οὐ παροξύνεται– prez., pasīvs, ind., 3.p. viensk. noπαροξύνω(2xJD)– asināt, stimulēt, izprovocēt. Šis vārds vēl arī Ap. darbu gr. 17:16. Noπαρὰ- līdzās unὀξύς– ass, asa mala. Tātad vārda nozīme ir: nogriezt līdzās; kūdīt kādu un stimulēt viņa emocijas; kļūt emocionāli izaicinātam, darīt dusmīgu. Pāvila saka, ka mīlestība nav izprovocējama.“... tā nepiemin ļaunu.”
οὐ λογίζεται τὸ κακόν– prez., med., ind., 3.p. viensk. noλογίζομαι– skaitīt, pieskaitīt; ņemt vērā; nolemt. Tātad cilvēks, kas mīl, neskaita un neņem vērā to, kas tam tiek darīts ļauns. Korintiešu vidū tas bija aktuāli, sk. 6:7. Un iespējams, ka cilvēks, kas šādi mīl, ir arī tāds, kas redz cita ļaunumu no malas un tomēr to cilvēku mīl, sk. Mt. 5:44.45.“Tā nepriecājas par netaisnību ...”
οὐ χαίρει ἐπὶ τῇ ἀδικίᾳ- prez., akt., ind., 3.p. viensk. noχαίρω– priecāties, ļoti priecāties. Tas ir uz āru vērsts prieks. Šo vārdu lieto arī sveicinot. Šī un nākošā frāze saprotamākas kļūst, skatot tās kopskatā, jo tā tās pasniedzis ap. Pāvils.Šajā pasaulē dažkārt mēģina attaisnot vai neievērot netaisnu rīcību. Cilvēks, kas mīl, nav neitrāls pret netaisnību. Nepriecāšanās par netaisnību padara taisnības standartu neietekmētu. Bet tas nav viss. Seko:
“...bet priecājas par patiesību.”
συγχαίρει δὲ τῇ ἀληθείᾳ- prez., akt., ind., 3.p. viensk. noσυγχαίρω– priecāties ar, ņemt dalību cita priekā; priecāties kopā. Līdzdalītā priecāšanās liek domāt par to, ka patiesība pati jau izraisa prieku vai rada prieku cilvēkā, kas to pārstāv. Tādēļ cilvēks, kas mīl, ņem līdzdalītu prieku patiesībā jeb tās pārstāvēšanā.Rom. 1:18:
Pēdējā frāzē Pāvils lieto tos pašus vārdus, kurus viņš ir pretnostatījis 1.Kor. 13:6, proti, netaisnību un patiesību. Vārdu “apslāpē” Rom. 1:18 varētu tulkot arī kā “aiztur”. Ja netaisnība aiztur patiesības manifestēšanos, tad nepriecāšanās par netaisnību ir priekšnoteikums tam, lai tā vietā priecātos par to, kas ir patiesība. Ja nepriecāšanās par netaisnību ir vēss tās noraidījums, tad līdzdalīta priecāšanās pašā patiesībā ir ļoti aktīva prieka izpaušana.
“Tā apklāj visu ...”
πάντα στέγει– prez., akt., ind., 3.p. viensk. noστέγω– apklāt, apslēpt (ar nolūku pasargāt), panest. Nav runa par ļaunuma vai netaisnības apslēpšanu, jo tad tā būtu pretruna ar iepriekš sacīto. Drīzāk mīlestība panes un apklāj to, kas tai pašai jāpiedzīvo un kas tiek darīts pret pašu cilvēku, kas mīl. Sk. arī 1.Kor. 9:12 un 6:7.“... tā tic visu ...”
πάντα πιστεύει– prez., akt., ind., 3.p. viensk., noπιστεύω– būt pārliecinātam, ticēt, parādīt uzticību. Vārds atvasināts noπείθω, kas nozīmē pārliecināt, būt pārliecinātam, uzticēties. Mīlestība “tic visu” nevis ar nozīmi, ka vilšanās gadījumā tā vairs nemīlēs, bet ka pat vilšanās nemainīs mīlestību. VārduπείθωPāvils lieto Gal. 5:10: “Es paļaujos uz jums Kungā ...” (jeb paliekot Kungā). Tā ir uzticības parādīšana vienlaikus negūstot vērtību tajā, kam tiek parādīta uzticība, bet paliekot Dievā. Arī mīlestība, kas “tic visu”, nebeidzas ar vilšanos.“...tā cer visu ...”
πάντα ἐλπίζει– prez., akt., ind., 3.p. viensk. noἐλπίζω– cerēt, kaut ko sagaidīt notiekam. Mīlestība cer uz kaut ko, ko tā sagaida agrāk vai vēlāk notiekam. Pāvils Rom. 5:5 uzrāda ciešu sakarību starp mīlestību un cerību:“...tā panes visu.”
πάντα ὑπομένει– prez., akt., ind., 3.p. viensk. noὑπομένω– palikt, uzturēties; palikt zem; izturēt. Jēzus pacieta krusta nāvi tā prieka dēļ, kas Viņu sagaidīja, sk. Ebr. 12:2, kur lietots šis pats grieķu val. vārds. Tāda ir mīlestība.“Mīlestība nekad nebeidzas ...”
Ἡ ἀγάπη οὐδέποτε πίπτει– prez., akt., ind., 3.p. viensk. noπίπτω– krist, nokrist.οὐδέποτε- apstākļa vārds, kas nozīmē absolūtu nekad. Mīlestība nekad neuzdos.Grieķu val. frāzes “tev ir maz spēka” priekšā ir
ὅτι, ko šeit būtu jātulko kā “jo”. Tāpēc: “... jo tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību tu esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu.” (Sk. arī tālāk.) Tad saprotam, ka aiz “jo” seko pamatojums tam, kāpēc Jēzus saka: “Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt ...”Vai vienotībai 4.-6.p. varētu būt arī kāda secības nozīme? Varbūt:
ἓν σῶμα– cilvēka ķermenis izvēlēts kā vienotības atainotājs; ķermenis ir viens vesels, kaut arī sastāv no dažādiem locekļiem, - šie locekļi tomēr ir saistīti;ἓν πνεῦμα– katram ķermenim ir tikai viens gars;μιᾷ ἐλπίδι– cilvēks kopā strādā un dzīvo ar vienu cerības virzienu;εἷς κύριος– Kristus ir pamats mūsu cerībai;μία πίστις– ticība ir līdzeklis, kā Kristus darbs tika pielietos mūsu labā;ἓν βάπτισμα– pagremde Kristus Vārdā ir robežšķirtne starp veco un jauno dzīvi un visus kristiešus savienu, darbojoties vienam Svētajam Garam, 1.Kor. 12:13;εἷς θεὸς καὶ πατὴρ πάντων- visi mēs tiekam vesti uz un pie viena Dieva Tēva, “kas pār visiem un caur visiem, un iekš visiem.” Šī pēdējā frāze norāda arī uz to, ka Dievs ir visa iepriekšminētā vienotājs. Viņš bija klāt sākumā un būs klāt mūžīgi.Saulam patika Stefana nogalināšana. Šeit lietots vārds
συνευδοκέω– patikt kopā ar kādu, pievienoties akceptēšanā, ļoti piekrist.Lasot 7.nod. beigas vēl šķiet, ka Sauls tur ir gandrīz kā gadījuma pēc klāt,
Ap.d. 7:58b:
Un Ap.d. 22:20:
(Arī šajā pantā lietots
συνευδοκέω– patikt kopā ar kādu, pievienoties akceptēšanā, ļoti piekrist.)Tie, kas ir pret Kristu, priecājas par kristiešu nāvi un ciešanām. Varbūt līdzīgi kā Saulam, arī viņu sākums ir pasīvs. Taču tā kā valdošās reliģiskās dzīves elita bija par šīm vajāšanām, tad tas tikai aizdedzināja Saulu tajā iesaistīties, pie tam ar lielu aizrautību, sk. Ap.d. 8:3; Fil. 3:6: “savā dedzībā draudzes vajātājs”.
Šodien daudzās vietās nav atklātas vajāšanas, taču mēs pamanām cilvēkus, kas ir pret Kristu. Arī viņi izmanto katru iespēju, lai priecātos par kristiešu un kristīgās pārliecības nolikšanu malā. Iespējams, ka arī viņiem tikai pietrūkst viens grūdiens līdz tam, lai viņi vajātu Kristus draudzi.
“skolas” – grieķu val. – sinagogas; visi vārdi nāk no vietu apzīmējumiem: Libertīna Āfrikā, netālu no Kartāgas; Kirēna Āfrikā; Aleksandrija Āfrikā; Kilikija un Āzija bija Romas impērijas provinces, šodienas Turcijas teritorijā. Ap. Pāvils bija no Tarsas, kas atradās Kilikijā. Tas izskaidro viņa klātbūtni, sk. Ap.d. 7:58.
Sk. tālāk 34.p.:
Sk. arī Ebr. 7:25:
Visos četros pantos tas ir viens un tas pats vārds grieķu val. (
ἐντυγχάνω– satikt; satikt, lai runātu, konsultētu, aizlūgtu; lūgt; aizlūgt), izņemot Rom. 8:26 tas ir kā saliktenis (ὑπερεντυγχάνω– aizlūgt). Tā kā vārda nozīme ir saistīta ar runāšanu, tad arī Ebr. 7:25 tas būtu jāsaprot ar nozīmi “aizlūgt”: “lai aizlūgtu par tiem”. Pie tam tas ir tagadnes laikā (Ebr. nenoteiksmē, Rom. visos trijos pantos īstenības izteiksmē), kas nozīmē, ka tas tiek darīts turpinoši.1.-11.p. stāsta par Pāvila kalpošanu Korintā (Ahajas provincē). Šajā pilsētā Pāvils ieradās no Atēnām. Ja Atēnas jau bija piedzīvojušas norietu, jo, kad Pāvils tur bija, tad tajā bija ap 20 000 iedzīvotāju, tad Korinta bija plaukstoša pilsēta. Tā gan bija jauna Korinta, dibināta kādus 100 gadus pirms Pāvila ierašanās. Vecā bija dibināta ap 10.gs. pirms mūsu ēras. Bet veco romiešie nopostīja 146.g.p.m.ē. Jaunā Korinta bija kādas 5x lielāka par Atēnām, jo tajā dzīvoja ap 100 000 iedzīvotāju.
Akvila - jūds - bija no Pontas, kas atrodas Mazāzijas Ziemeļu daļā. Viņš un viņa sieva Priskilla bija aizgājuši dzīvot uz Romu pirms imperātora Klaudija valdīšanas, jo viņi bija to jūdu starpā, kurus Klaudijs izdzina no Romas. Imperators Klaudijs ar ediktu bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu (iespējams, tas notika ap 49. g.). Iespējams, ka nemieri, kas lika Klaudijam izdot šādu ediktu, bija saistīti ar domstarpībām starp jūdiem un kristiešiem. Vēsture saka, ka nemieri notika kāda Krestus dēļ. Domā, ka runa ir par Kristu.
Tātad no Romas Akvila un Priskilla pārcēlās uz Korintu, un tur Pāvils, kas arī bija telšu taisītājs, no Atēnām atnācis, dzīvoja pie viņiem. Senajā pasaulē viena un tā paša aroda pratēji viens otram deva atbalstu. Tad, kad Pāvils atstāja Korintu, lai dotos uz Sīriju, Akvila un Priskilla aizgāja kopā ar viņu līdz Efezai. Tur viņi drīz kļuva par kristiešu vadītājiem un, iespējams, turpināja nodarboties ar savu amatu (Apd. 18:1-3.18 -28; Rom. 16:3; 1.Kor. 16:19). Kad vēlāk Pāvils rakstīja Romas kristiešiem, viņi bija atkal tur un viņi pulcēja kādu mājas draudzi ap sevi kā viņi to bija darījuši Efezā (Rom. 16:3-5).
Grieķu val. vārdu kārtība teikumā vairāk norāda uz autora liktajiem akcentiem un mazāk uz gramatisko kārtību. Tā šajā pantā “neviens nekrietns vārds” oriģinālā ir teikuma sākumā. Tātad tas ir Pāvila lielākais akcents jeb tas, uz ko viņš vērš lasītāju uzmanību. Tad seko “no jūsu mutes” un pirmā teikuma daļa beidzas ar vārdu pavēles izteiksmē “lai neiziet”. Vārds “nekrietns” oriģinālā nozīmē sapuvis, korumpēts, nolietots, sliktas kvalitātes, slikts, nederīgs. Lai labāk saprastu, ko Pāvils ar to domā, ir labi apskatīt otro teikuma daļu.
Otrā teikuma daļa sākas ar spēcīgu pretnostatījumu, jo Pāvils lieto
ἀλλὰ, kas nozīmē bet. (Tas ir spēcīgāks, nekāδὲ, kas arī nozīmē bet.) Vārdu “krietnas runas” vietā Pāvils lieto vārduἀγαθὸς, kas nozīmē labs, noderīgs, patīkams, var nozīmēt arī ekselents, godājams. Vārda “tikai” vietā oriģinālā ir “ja kas”, kas parāda ekskluzivitāti tam, ko drīkst teikt: “ja kas labs”. Tādēļ vārds “tikai” ir labs tulkojums uz latviešu valodu. Tālāk Pāvils norāda mērķi: burtiski tulkojot - “uz vajadzības uzcelšanu” (latviešu val. tekstā: “kas draudzi ceļ”). Tas nozīmē, ka runātājam ir jāpamana tā cilvēka vajadzība, kam kaut ko grib teikt. Tad arī var saprast, ka tas nedrīkst būt nekas “sapuvis” vai “slikts”, jo tam cilvēkam jau ir kāda vajadzība, - pie tās nav jāpieliek vēl nasta ar nepareizi izvēlētiem vārdiem. Kad vajadzība novērtēta, tad ir jāsaka tikai tas, kas ir labs, ar mērķi “uzcelt” to aspektu, jomu cilvēkā, kurā ir vajadzība.Visu šo teikumu Pāvils noslēdz ar frāzi, kurā viņš parāda nolūku tam visam: “lai dotu žēlastību klausītājiem” (latviešu val. tekstā: “un nes svētību klausītājiem”). Vārds “lai” parāda spēcīgu nolūku. Pareizu vārdu izvēle, labu vārdu izvēle dod žēlastību klausītājiem. Ap.d. 20:31 Pāvils saka ļoti līdzīgu domu par Dieva vārdu: “Un tagad es jūs uzticu Tam Kungam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem.” Kristietis aug žēlastības vidē, kuru ir sagādājis Dievs caur Jēzu Kristu. Nepareizu – sliktu, nederīgu – vārdu izvēle nerada žēlastības vidi klausītājam, kuram ir kāda vajadzība. Labu, noderīgu vārdu izvēle to rada. Tā runā uz vajadzību un tiek piepildīts nolūks: klausītājam tiek dota žēlastība.
“šķīsta” -
καθαρίζει– prez., akt. ind., viensk. 3.p. Tā kā šis vārds ir prezentā, tad tam ir turpinoša nozīme, proti, pie šajā pantā izteiktā nosacījuma Jēzus asinis mūs turpinoši sķīsta. Pie tam: arī dzīvošana gaismā tiek pavadīta ar turpinošu vajadzību tikt šķīstītiem no grēkiem.Vārdu “nenomāc” no grieķu val. šeit var tulkot kā “aprīts” jeb “iznīcināts” pie tam pasīvā un ar noliegumu: “lai ar pārāk lielām skumjām tāds netiktu iznīcināts.”
Grieķu val. vārds “pietiekošs” ir pirmais šajā pantā. Tā kā grieķu val. vārdu kārtība rāda autora domāto akcentu, tad šeit noprotam, ka tāds ir ap. Pāvila akcents šīs situācijas risināšanai.
Dievs ir jāslavē par to, ka Viņš mūs iepriecina un mierina mūsu bēdās. Šai Dieva iepriecināšanai un mierināšanai, kuru Viņš mums dod, ir nolūks, proti, lai mēs spētu mierināt tos, kam ir bēdas.
3.p. saka, kādu Dievu Pāvils bija iepazinis. Toreiz Pāvils un šodien mēs iepriecinām citus caur to, ka darām viņiem zināmu savu pieredzi par Dieva mierinājumu un žēlastību. Un grieķu val. nerunā par “iepriecu, ko paši no Dieva esam saņēmuši” tā kā latviešu val. iztulkots – saliktās tagatnes laikā.
Oriģinālā sacīts, ka mēs iepriecinām/mierinām citus ar to iepriecu, kuru paši no Dieva saņemam tagad.
Tas nozīmē, ka vakardienas pieredze nav noteicošais, lai šodien palīdzētu citiem, bet ka pietiek arī ar to, ko Dievs dod tagad, kad es pats esmu bēdās un kad mani pašu Dievs tagad iepriecina un mierina.
Visām uzskaitītām lietām – rūgtumam, ātrsirdībai, dusmām, bāršanām/kliegšanām un zaimiem ir jātiek paņemtai prom kopā ar katru ļaunumu. Tas nozīmē, ka ļaunums ir klāt/kopā ar katru no šīm lietām. Piem., rūgtums nestāv pats par sevi, bet tas cilvēkā ir tāpēc, ka tur ir arī ļaunums. Ātrsirdība ir tāpēc, ka tur ir kāds ļaunums utt.
Jautājums: tā kā darbībs vārds pavēles izteiksmē ir pasīvā, 3.p. viensk. – lai tiek paņemts prom, tad kas ir tas paņēmējs? Saskaņā ar iepriekšējo konteksu, 20.-24.p., varam domāt, ka izglābtā stāvoklī ir iedots līdz viss nepieciešamais, lai mēs varētu darīt šīs lietas, kas 31.p. un citos aprakstītas. Nav jāpārliecina sevi par to, kas darāms, bet ir jāpasaka jā darāmajam.
ὑπερνικῶμεν, prez., akt., ind. 1.pl. no ὑπερνικάω – būt vairāk kā uzvarētājam (šis vārds JD lietots tikai šeit)Jēzus aicina pie sevis. Viss, kas seko, ir cieši saistīts ar Viņa personu. Bēdīgie – grieķu val. šeit lietots vārds, kas apzīmē noguršanu, izsmeltību no smaga darba; smaga darba darīšanu. Grūtsirdīgie – grieķu val. lietots vārds, kas nozīmē nastas uzlikšanu. Tātad Jēzus aicina pie sevis visus cilvēkus, kas ir izsmelti no smaga darba darīšanas un kam tikušas uzliktas nastas. Tie nav cilvēki, kam vienkārši uznākusi grūti izskaidrojama apātija vai grūtsirdība; tie ir cilvēki, kas ir noguruši no tā, ko viņi darījuši, no tā, ko viņi nesuši, kas ir vairāk vai mazāk apzinātas lietas. Pie tam Jēzus apsola viņiem atpūtu un atspirdzinājumu.
Ir cilvēki, kas saka, ka Jēzus to saka uz bauslības fona, kuru cilvēki sajuta kā nastu, kas jāizpilda. Pati bauslības pildīšana gan cilvēkam, kas to grib pildīt, nav nasta, bet prieks (Ps. 119:77). Tas nozīmē, ka tur ir jābūt kaut kam vairāk. To arī atrodam 29. un 30.p., proti, Jēzus jūgā: atpūta dvēselēm nav tikšanā vaļā no Dieva likumiem, bet miera un atpūtas atrašana Kristus personā. Viss, ko cilvēks cenšas darīt savā spēkā kā grēcinieks, kļūst par smagu darbu un nastu. Tāpēc arī mums vajadzīgs Jēzus.
Jēzus jūga ņemšana un mācīšanās no Jēzus ir saistīta ar Kristus dabu: Viņš ir lēnprātīgs, varētu pat tulkot maigs, bet vienlaikus tas nozīmē, ka tiek lietots Dieva spēks Viņa kontrolē. Pazemība sirdī ir iekšējs zemums sirdī. Tā ir paļāvība uz Dievu un nevis uz sevi. Jēzus apsolītais atvieglojums dvēselēm kā rezultāts apzīmē mitēšanos no darba, atpūtu.
Tātad Kristus dabas kā jūga ņemšana un Kristus dabas mācīšanās izmaina mūsu dzīvi. Vārds “jūgs” apzīmē koka gabalu, kas tika uzlikts uz diviem dzīvniekiem, lai tie kopā kaut ko vilktu (
ζυγός– jūgs, darbības vārdsζευγνυμι– likt jūgā, savienot pārī). Kad Jēzus aicināja ņemt Viņa jūgu, tad Viņš aicināja nevis vienam kaut ko darīt, bet kopā ar Viņu dzīvot tā, kā Viņš dzīvoja – mācīties tā dzīvot. Šāds jūgs Kristus sekotājam nekad nevar būt nelaimīgs jūgs.