Komentāri

6 Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam.

Ņemot kopā 5.p. (sk. komentāru) un 6.p. varētu sacīt, ka visu šo vēstuli tās saturā Pāvils rakstīja tāpēc, ka Galatijas draudzes bija novērsušās no Dieva. Viņi bija atgriezušies pie likumu turēšanas tā vietā, lai savā pestīšanā balstītos uz Jēzus žēlastību (Gal. 5:4).

Šī ir vēstule, kurā Pāvils nesaka: “Es pateicos …”, - vārdi, kurus lasām vairākās citās viņa vēstulēs. Jau tulīt pēc īsā vēstules ievada Pāvils ķeras klāt problēmai.

Cits evaņģēlijs izpaudās kā pievēršanās bauslības turēšanai, sk. 3:1-5; 4:9.10; 4:21; 5:2-4. Galatieši no vienas puses ticēja, ka Jēzus ir nomiris par viņu grēkiem, bet no otras puses atgriezās pie bauslības turēšanas, jo viņiem kāds bija iestāstījis, ka viņi tiks taisnoti tikai tad, ja viņi šos likumus pildīs. Ja mēs līdzās Jēzum vēl kaut ko uzlūkojam kā nepieciešamu pestīšanai, tad mēs esam novērsušies no Dieva.

Oriģinālā aiz vārda “žēlastībā” ir vārds Kristus, tāpēc arī tulkots ir „Kristus žēlastībā”. Bet doma ir, ka Dievs mūs ir aicinājis žēlastībā, kas ir no vai caur Kristu. Tātad aicinātājs šajā žēlastībā ir Dievs. Novēršoties no Dieva, mēs arī novēršamies un zaudējam žēlastību, kurā Viņš mūs ir aicinājis. Tā vietā cilvēki, toreiz kristieši Galatijā, paļaujas uz saviem darbiem un likumu pildīšanu. Un Pāvilam protams ir jāsaka: „Es brīnos ...” Kā lai nebrīnās, ka cilvēks, neskatoties uz savu grēcīgumu un vājumu, un neskatoties uz to, ka Dievs viņu aicina žēlastībā, saka, ka viņš ar saviem spēkiem un pūlēm iegūs Viņa labvēlību!?

6 Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis.

7 Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu.

8 Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu. 

Neviens cits evaņģēlists tik daudz nerunā par liecināšanu kā Jānis (lietvārds μαρτυρία - liecība - Jāņa ev. 14x; Mateja ev. – 0; Marka ev. – 3; Lūkas ev. – 1; darb. vārds μαρτυρέω - liecināt - Jāņa ev. – 33; Mateja ev. – 1; Lūkas ev. – 1; Marka ev. – 0).

Jānis gan ir liecinieks, bet akcents nav uz viņu, bet uz to, kas tiek apliecināts, proti, Jēzus.

Jāņa evaņģēlijā vairāk kā citos evaņģēlijos akcentēts arī tas, kas Jānis nav, sk. 1:8.15.20.21; 3:28-30. No evaņģēlijiem kopumā uzzinām, ka viņš kristīja ļoti daudz cilvēku un ka viņam bija savi mācekļi. Viņa kristītie cilvēki nebija palikuši tikai Palestīnā, bet vairākus gadus vēlāk Pāvils 12 tādus vīrus satiek Efezā (Apustuļu darbi 19:1-7). Varētu domāt, ka Jāņa evaņģēlija rakstīšanas laikā bija vajadzīgs dot balansēts skats uz Jāņa lomu. Tāpēc arī akcents gan uz to, kas viņš bija, gan uz to, kas viņš nebija.

16 Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas.

17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību,

18 ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.

Mūsu dzīve šajā pusē mūžībai norit grūtībās.

Ps. 90:10: "Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem."

1.Kor. 15:42 Pāvils nosauc 3 lielumus, kas raksturo katra cilvēka dzīvi šeit uz zemes: iznīcība, negods un nespēks.

2.Kor.4:16 vārdi “sadilst” un “atjaunojas” ir pasīvā, no grieķu val. attiecīgi: “tiek iznīcināts” un “tiek atjaunots”. Tas nozīmē, ka kāds to veic mūsu vietā, un Tas ir Dievs.

Ps. 90:3: "Tu cilvēkus atkal dari par pīšļiem un saki: “Griezieties atkal atpakaļ, jūs cilvēku bērni!"

Mēs nepiekūstam tāpēc, ka Dievs veic ne tikai iznīcināšanu, kas notiek grēka dēļ, bet arī atjaunošanu.

Rom. 8:28: "Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti."

Tas nozīmē, ka mūsu iekšējie pārdzīvojumi ir ar noteiktu nolūku: atjaunot mūsu iekšējo cilvēku. Dievs mūsu pārbaudījumos un pārveidošanā būs uzticīgs un palīdzēs mums, sk. 1.Kor. 10:13; Rom. 8:37-39.

17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību ...

Mūsu iekšējā cilvēka atjaunošanu veic grūtības, kas “sastrādā” (κατεργάζεται) mums lielu godību. Ne tikai pēc grūtībām būs godība, bet grūtības jau tagad sastrādā godību. 17.p. pirmā puse: τὸ γὰρ παραυτίκα ἐλαφρὸν τῆς θλίψεως ἡμῶν: “jo šī brīža (τὸ παραυτίκα) mūsu  grūtību vieglums (ἐλαφρὸν)”

Grūtības jeb bēdas, kā to var arī tulkot, ir tikai uz brīdi un tās ir vieglas. Bet tās ir pamats iekšējā cilvēka atjaunošanai. Tās to dara! Tam vajadzētu mainīt to, kā mēs redzam un izturamies pret grūtībām.

Šīs uz brīdi esošās vieglās grūtības kaut ko “sastrādā” jeb “paveic”, “izdara” (κατεργάζεται) priekš mums:

17 ...καθ' ὑπερβολὴν εἰς ὑπερβολὴν αἰώνιον βάρος δόξης κατεργάζεται ἡμῖν

17 “no pāri mēram uz pāri mēram (καθ' ὑπερβολὴν εἰς ὑπερβολὴν) mūžīgu godības smagumu mūsos sastrādā”.

Šeit pretnostatīti vairāki vārdi:

1. šī brīža [grūtības] – mūžīgs [godības smagums];
2. vieglas [grūtības] – smaga [godība];
3.  grūtības – godība

Pie tam, tas, kas nāk vietā, ir καθ' ὑπερβολὴν εἰς ὑπερβολὴν – “no pāri mēram uz pāri mēram”.

Lai to visu spētu pieņemt, tad: šiem pretnostatījumiem un to aprakstam ir jātic kā Dieva vārdam un apsolījumam.

Tieši tāpēc ir svarīgs 18.p., proti: 

18 ... ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.

Daudzi cilvēki piedzīvo grūtības, bet neuzlūko grūtības kā līdzekli, kas “sastrādā” priekš viņiem godību debesīs. Ir cilvēki, kas labāk izvairītos no grūtībām, - arī kristieši. Ir cilvēki, kas cīnās ar grūtībām, bet nedara to ticībā. Ir tādi, kas cīnās ar grūtībām, bet caur to ceļ savu “es”. Ir cilvēki, kas grūtībās un ciešanās sevī ielaiž rūgtumu, jo viņi nedomā par grūtību “sastrādājošo” aspektu. Pareizi ir redzēt grūtības kā Dieva dotu līdzekli tam, lai mums veidotu “mūžīgu godības smagumu”.

Tas iespējams saskaņā ar 18.p.: “mums neuzlūkojot (tagadnes divdabis, “neņemot vērā”, pie tam pants nesākas ar “ja”) redzamo, bet neredzamo” (18.p.). Tā ir katru dienu no jauna izdarīta izvēle, proti, tā lietas redzēt. Šo izvēli mēs izdarām ticībā Jēzum.

24 Ne ka mēs valdītu pār jūsu ticību, bet lai vairotu jūsu prieku, jo jūs stāvat ticībā.

“Ne ka mēs valdītu pār jūsu ticību” varētu tulkot:

24 ...ne ka mēs valdām jūsu ticību.

Dažreiz cilvēki mūsu nodomus viņiem palīdzēt interpretē kā kontroli vai valdīšanu pār viņiem, jeb vēl ļaunāk: valdīšanu pār to, kā viņi tic.

Šīs izjūtas var rasties tāpēc, ka mūsu ticība kādām lietām mūsu ticības ietvaros uz Jēzu atspoguļo mūsu vērtības. Tāpēc arī var sāpēt un rasties reakcija.

Bet var arī būt, ka, kalpojot tam, kurš grēko un nevēlas atgriezties no grēkiem, ir noraidoša reakcija ar līdzīgu aizbildinājumu, piem.: “Tu domā, ka tu vienīgais saproti Bībeli?” vai tam līdzīgi.

Pēc tādiem uzbrukumiem mēs varam kļūt bikli. Kāpēc tomēr ieguldīt citos kristiešos?

24 ... bet lai vairotu jūsu prieku, jo jūs stāvat ticībā.

Precīzāk: 

24 ... bet mēs esam jūsu prieka līdzstrādnieki, jo jūs esat nostājušies ticībā.

Tas nozīmē, ka kopība ar citiem kristiešiem caur to, ka viņi uzticējušies Kristum, ir pamats ieguldījumam viņos ticības dzīves audzēšanā.

Sapratne par līdzstrādniecību kristīgajā draudzē un Kristus miesā viens otra labā ir ļoti svarīga. Mūsu rūpes par citiem draudzē ir kopīgas ar viņu rūpēm pašiem par sevi (“mēs esam jūsu prieka līdzstrādnieki”). Tas savukārt balstās vienkāršā faktā: “jo jūs esat nostājušies ticībā.” Citiem vārdiem: caur ticību Kristum nonākot draudzē, ikviens cilvēks tiek savienots ar visiem citiem draudzē un viņi visi kopīgi strādā uz katru draudzes locekli. Prieks ir viens no lielākajiem raksturojumiem Svētā Gara darbībai kristieša dzīvē (Gal. 5:22; Rom. 14:17). Kad Svētais Gars lieto citus kristiešus mūsu dzīvē, tad rezultātam vajadzētu vairāk nest prieku.

43 Un tūdaļ, Viņam vēl runājot, atnāca Jūda, viens no tiem divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un nūjām no augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un vecajiem.

44 Bet tas, kas Viņu nodeva, tiem bija devis zīmi, sacīdams: "Ko es skūpstīšu, tas Viņš ir, To gūstait un To novediet drošībā."

45 Un tas nāca un, tūdaļ Viņam piegājis, saka: "Rabi!" - un Viņu skūpstīja.

46 Un tie pielika rokas pie Viņa un To saņēma.

Jūdas nodevība bija ar grandioziem apmēriem: viņš nodeva Dieva Dēlu.

1. Jūda bija viens no izredzētajiem 12 mācekļiem, apustuļiem, kas bija daudz kopā ar Jēzu un mācījās, kāds ir Jēzus. Jūda bija liecinieks Jēzus brīnišķīgajai mācībai un brīnumiem. Kopā ar pārējiem apustuļiem viņiem vajadzēja būt jaunā Israēla sākumam. Jūda kopā ar citiem mācekļiem bija aicināti būt par to Israēla tautas daļu, kam vajadzēja ar savām ausīm dzirdēt, ar acīm redzēt, ar sirdi atsaukties un ticēt, un pieņemt Dieva vēsti. Viņiem bija uzticēta vēsts par Dieva valstības Ķēniņu, kas bija atnācis. Jūda kopā ar citiem apustuļiem bija saņēmis varu izdzīt ļaunus garus un dziedināt visas sērgas un slimības, kas deva liecību par Dieva valstības Ķēniņa atnākšanu. Tā arī Jūda kalpoja kopā ar citiem apustuļiem.
2. Jūdas attiecības ar Jēzu bija mācekļa attiecības ar savu Skolotāju. Tas bija daudz kas vairāk senajā pasaulē, nekā tas ir šodien. Māceklis ēda kopā ar savu skolotāju, vēroja viņu, mācījās viņu un no viņa. Uz visu māceklības laiku Jūdas attiecības ar Jēzu bija gandrīz kā ģimenes locekļu attiecības. Jūdas vārds bija saistīts ar Jēzus Vārdu!
3. Jūda bija tas, kas starp 12 mācekļiem turēja maku: Jūda atbildēja par finansu apgrozījumiem. Viņam uzticējās. Pēdējā Pashā svētku mielastā neviens no Jēzus mācekļiem nedomāja, ka Jūda varētu būt nodevējs.

Jūdas izvēlētā zīme nodošanai bija skūpsts. Tajā laikā skūpsts nozīmēja uzticību, pieķeršanos, draudzību. To darot, Jūda rīkojās ļoti liekulīgi un nodevīgi. Taču tie, kas bija atnākuši apcietināt Jēzu, uzreiz saprata, kurš ir Jēzus.

Matejs raksta (26:50), ka Jēzus pirmie vārdi nodevējam pēc skūpsta bija: „Draugs, kāpēc tu esi šeit?” Šāda Jēzus reakcija uz nodevēju apliecina, ka Jēzū nebija ne dusmu, ne sašutuma.

No mums zināmā konteksta (Mr. 14:10; Jņ. 12:4-6; Ap.d. 1:18a), Jūda, iespējams, nodeva Jēzu tāpēc, ka viņš nespēja gūt kādu peļņu sev no dārgās eļļas pārdošanas, ar kuru Marija svaidīja Jēzus kājas (Jņ. 12:3-6), un ka Jēzus attaisnoja Marijas rīcību, nevis Jūdu (sk. Jņ. 12:7.8; sk. Mr. 14:9.10).

35 Un, nedaudz pagājis, Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām.

36 Un Viņš sacīja: "Aba, Tēvs! Tu spēj visu. Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi."

39 Un Viņš, atkal nogājis, Dievu lūdza, sacīdams tos pašus vārdus.

40 Un Viņš griezās atpakaļ un atrada tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas, un tie nezināja, ko Viņam atbildēt.

41 Un Viņš nāk trešo reizi ...

Jēzus savā lūgšanā lūdza debesu Tēvu pēc atbrīvošanas no šī uzdevuma, tomēr pakļaujot sevi Dieva gribai. Jēzus lūdza Dievu trīs reizes. Katrā no šīm trim reizēm Jēzus lūdza Dievam vienu un to pašu (saliekot Marka un Mateja ev. liecības: Mt. 26:39.42.44 un Mr. 14:35.36.39.-41.). Šeit to lasām par otro lūgšanu, sk. 39.p.

1. Jēzus nemēģināja atrunāt Dievu no veicamā uzdevuma. Tas būtu pretrunā ar Jēzus dievišķību: tikai cilvēks var mainīt savas domas; Dievs nemainās.
2. Nav skaidrots, kāpēc Jēzus lūdza tieši trīs reizes, bet ir sacīts, ka Viņš baiļojās un trīcēja, un ka Viņa dvēsele bija noskumusi līdz nāvei (33. un 34.p.). Ir arī sacīts, ka Viņš negribēja mirt. Varam domāt, ka tās bija atklātas sarunas ar Dievu par to, kā Viņš jutās. Nav runa par kaut ko sliktu, ko Viņam nevajadzēja sajust kā Dieva Dēlam. Kāds cilvēks ir salīdzinājis: ja ūdenim glāzes apakšā ir nosēdas, tad ūdeni samaisot ūdens kļūst duļķains, - tā notiek ar mūsu izjūtām. Bet ja ūdens ir pilnīgi tīrs, tad, lai cik to maisītu, tas paliek dzidrs; tā ir ar Jēzus izjūtām – tās vienmēr būs tīras un bezgrēcīgas.
3. Katrā šajā lūgšanā Jēzus pakļāva sevi Dieva gribai.

Mums ir daudzas un dažādas lietas, par kurām mēs lūdzam Dievu – runājam ar Dievu. Nav nepareizi lūgt Dievam vienu un to pašu, bet vienmēr ir svarīgi sevi pakļaut Dievam un Viņa gribai.

14 Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās malās.

14 Τῷ δὲ θεῷ χάρις τῷ πάντοτε θριαμβεύοντι ἡμᾶς ἐν τῷ Χριστῷ καὶ τὴν ὀσμὴν τῆς γνώσεως αὐτοῦ φανεροῦντι δι’ ἡμῶν ἐν παντὶ τόπῳ·

Šis pants saka, ka mums ir jāpateicas Dievam par to, ka Viņš mūs ir sagūstījis un mūs lieto Kristus labuma apliecināšanai.

Grieķu val. šī panta sākumā ir “bet”: “Bet paldies Dievam …” Tāpat nav “visur”, bet “vienmēr” (πάντοτε). Vārdu “vada … uzvaras gājienā” vietā ir viens vārds θριαμβεύοντι (prez., akt., divd.) no θριαμβεύω, kas nozīmē uzvarēt, triumfēt, svinēt triumfu, ar domu: vest kādu kā cietumnieku triumfa gājienā.

Senajā pasaulē romiešu ģenerālis, atgriezdamies no uzvaras kaujā, veda savus gūstekņus triumfa gājienā. Tiem draudēja vai nu nāve vai verdzība.

Līdz ar to doma ir: “Paldies Dievam, kas mūs vienmēr ved Kristus uzvaras gājienā ...” Toreiz Pāvils un šodien arī mēs esam uzvarētie, kurus Dievs vienmēr ved kā sagūstītus cietumniekus. Mēs esam Dieva sagūstīti un piederam Dievam Kristus nopelna dēļ pie krusta par mūsu grēkiem.

Bet ne tikai: mēs pateicamies Dievam ne tikai par to, ka Viņš mūs ved Kristus uzvaras gājienā, bet arī caur mums izplata Kristus atziņas smaržu katrā vietā (ἐν παντὶ τόπῳ). 

Vispirms šī doma attiecas uz šo kontekstu, proti: ap. Pāvils korintiešiem, ar kuriem bija kādas problēmas, saka, ka viņš ir Kristus uzvarēts un ka caur viņiem – Pāvilu un Timoteju, pēc 2.Kor. 1:1, Dievs dara zināmu Kristus atziņas jeb pazīšanas smaržu visās vietās. No sekojošā teksta saprotam, ka ar vārdiem “Viņa atziņas smarža” būtu jāsaprot viss, kas caur Kristus vēstnešiem varētu tikt sadzirdēts un ieraudzīts kā Kristus personas un darbības rezultāts kristiešos. Iepretī Korintas draudzes sarežģītajai situācijai bija svarīgi pateikt, ka Pāvils ir Dieva gūstā un tas, ko Viņš saka un dara, nāk no Dieva, kas viņu ir uzvarējis. Viena daļa Korintas kristiešu nespēja pieņemt Pāvilu ar visām viņa nespēka izpausmēm kā tādu, kuram paklausīt kā Kristus apustulim (piem., 2.Kor. 10:1-3.10).

2.Kor. 5:12:

12 Mēs jums sevi atkal neieteicam, bet jums dodam pamatu ar mums lepoties, lai varat nostāties pret tiem, kas lielās ar ārišķīgo un ne ar to, kas sirdī.

Atkal un atkal šajā vēstulē ap. Pāvils rādīja sevi kā vāju, vismaz ārēji, lai arī paši korintieši mācītos no viņa darīt to pašu: nebaidīties būt ārēji vājiem, un ārēja pompozuma un spēka vietā rūpēties par savas sirds stāvokli.

Vai mēs esam gatavi sevi redzēt kā Dieva gūstekņus un ka tagad Kristus mūs lieto, lai Viņu – Kristu – darītu zināmu katrā vietā?

34 Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?" (ὃς καὶ ἐντυγχάνει ὑπὲρ ἡμῶν)

Sk. skaidrojumu pie Rom. 8:26.27. Sk. arī Ebr. 7:25.

25 Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” (εἰς τὸ ἐντυγχάνειν ὑπὲρ αὐτῶν)

Sk. arī Rom. 8:26,27.34:

26 Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz (ὑπερεντυγχάνει) par mums ar bezvārdu nopūtām. 

27 Bet Tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib, jo Tas pēc Dieva gribas iestājas (ἐντυγχάνει) par svētajiem. 

Sk. tālāk 34.p.: 

34 Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv? (ὃς καὶ ἐντυγχάνει ὑπὲρ ἡμῶν)

Visos četros pantos tas ir viens un tas pats vārds grieķu val. (ἐντυγχάνω – satikt; satikt, lai runātu, konsultētu, aizlūgtu; lūgt; aizlūgt), izņemot Rom. 8:26 tas ir kā saliktenis (ὑπερεντυγχάνω – aizlūgt). Tā kā vārda nozīme ir saistīta ar runāšanu, tad arī Ebr. 7:25 tas būtu jāsaprot ar nozīmi “aizlūgt”: “lai aizlūgtu par tiem”. Pie tam tas ir tagadnes laikā (Ebr. nenoteiksmē, Rom. visos trijos pantos īstenības izteiksmē), kas nozīmē, ka tas tiek darīts turpinoši.

18 Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.”

No grieķu val. pareizāk būtu tulkot “Visā ...” vai “Iekš visa...” nevis “Par visu...”

Mēs nevaram Dievam teikt paldies par to, ka esam grēkojuši, jo Dievs saka, lai mēs negrēkotu (1.Jņ. 2:1a: “Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu.”). Bet mēs visā, kur esam nonākuši, un dēļ visa varam teikt Dievam paldies, jo Dievs to visu var lietot, lai mums kaut ko mācītu un dotu mums kaut ko īpašu un labu. Sk. arī Ef. 5:20.

Dievs Pēteri uzrunāja:

1. lūgšanā (προσεύχομαι, 9.p.);
2. izsalkumā (πρόσπεινος, 10.p.);
3. garā aizrauts, oriģinālā – ekstāzē (10.p., ἔκστασις – jebkādas lietas izmešana no tās pienācīgās vietas; prāta izmešana no parastā stāvokļa);
4. vīzijā jeb parādības redzēšanā (šis vārds 17.p., kas paskaidro tikko notikušo, ὅραμα – skats, vīzija; sk. arī Ap.d. 10:19 un 11:5).

Acīmredzot, Pēteris redzēja tos dzīvniekus, par kuriem 5.Moz. 14.nod. ir runāts (par to, ko drīkst un ko nedrīkst ēst). Tas tiek rādīts Pēterim, lai viņš, kā vēlāk redzam, kļūtu atvērts iet pie cittautiešiem.

8 … un, tiem visu izstāstījis, sūtīja tos uz Jopi.

No Cēzarejas līdz Jopei (šodien Jafai) ir apm. 56km.

2 … ticīgs un dievbijīgs ar visu savu namu. Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu.

“ticīgs un dievbijīgs” - εὐσεβὴς καὶ φοβούμενος τὸν θεὸν (εὐσεβὴς nozīme ir nodevies, dievbijīgs). Kornēlijs pielūdza Israēla dzīvo Dievu, bet nebija pārgājis judaismā, tāpēc viņu sauca par dievbijīgo. Šādi cilvēki nebija pieņēmuši apgraizīšanu un nepildīja atsevišķas lietas no VD likumiem, kā piemēram nesvinēja sabatu.

1 Cēzarejā bija kāds vīrs, vārdā Kornēlijs, virsnieks tā sauktajā itāļu rotā …

Līdz šim evaņģēlijs pamatā bija ticis sludināts tikai jūdiem (izņēmums bija etiopietis Ap.d. 8:26-39). Šajā nodaļā Dievs atklāja Pēterim, ka Viņš pieņem arī nejūdus.

Itāļu rota – itāļu kohorta. Katrs romiešu leģions sastāvēja no 10 kohortām, bet katra kohorta no 6 centūrijām (jeb no sešiem simtniekiem; latīņu val. centum nozīmē simts). Jūdejā līdz pat 66. gadam prokuratoram bija jāstrādā tikai ar 6 kohortām (ieskaitot, acīmredzot, itāliešu kohortu, kura minēta šeit, Ap.d. 10:1).

Virsnieks - ἑκατοντάρχης – centurions – virsnieks pār 100 vīriem. (JD minētie centurioni: Mt. 8:5; Lk. 23:47; Apd. 10:1; 21:32; 27:1 utt.; Marka ev. 3x parādās κεντυρίων, kas ir latīņu val. vārda centurion transliterācija uz grieķu val. Mr. 15:39.44.45.)

8 Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām.

Ap. Pāvils tikko ir runājis par vajadzību lūgt par visiem cilvēkiem. Turpinājumā viņš saka: „Tad nu ...” (grieķu val. οὖν). Šis vārds lietots arī 1.p., kopā 2x šajā nodaļā. Tas norāda uz jaunas domas uzsākšanu.

„Tad nu es gribu, lai vīri lūdz ...” Protams, ka jālūdz ir visiem Dieva ļaudīm, bet šeit vīri ir specifiski nosaukti kā tie, kuriem jālūdz.

Lai labāk saprastu 8.-10.p. teksta uzbūvi, ir svarīgi pamanīt, ka grieķu val. uz vīriem attiecināts vārds nenoteiksmē un arī uz sievām attiecināts vārds nenoteiksmē. Vīriem tas ir: lūgt (8.p.); sievām tas ir: greznoties (9.p.). Pie katra šī norādījuma ir tuvāks apraksts, kā vai ar ko to darīt.

Pamācības, iespējams, norāda uz primāro akcenta likšanu katra ģimenes locekļa kristīgajā dzīvē. Nav runa par to, ka vīriem nevajadzētu darīt labus darbus vai sievām nevajadzētu lūgt Dievu. Bet kādreiz tieši akcenti ienes balansu nesabalansētības vietā. Un aicinājums vīriem lūgt kontekstā ar sievām liek domāt, ka vīriem šajā lietā ir jābūt vadītājiem jeb vairāk nodarbinātiem. Par dažādību akcentos sk. arī Ef. 5.nod.: sievām tiek sacīts, lai viņas paklausa saviem vīriem, bet vīriem tiek sacīts, lai viņi mīl savas sievas.

Pēc 1.Tim. 2:1-4, cilvēku pestīšana ir lūgšanu mērķis. Lūgšanu kalpošanas atbildība ģimenē kā ģimenes vadītāja kalpošana paplašinātā veidā uzrādīsies arī draudzē: „lai vīri lūdz Dievu katrā vietā”.

Ar lūgšanu mēs kļūstam stipri Dievā un nostājamies cīņā pret sātanu, sk. Ef. 6:10-18.

Vīri aicināti lūgt ar paceltām svētām rokām, tātad, bez grēka (sk. arī Jes. 1:15 un kontekstu), un bez dusmām un šaubām. Par roku pacelšanu lasām, piem., 1.Ķēn. 8:22; Ps. 28:2; 63:5; 134:2. a

Primārais konteksts saistībā ar nedusmošanos un nešaubīšanos liek domāt, ka dusmas nedrīkst būt pret tiem, par kuriem lūdzam (piem., līdzcilvēki, valdība). Un mēs nedrīkstam arī šaubīties par to, ka Dievs grib glābt visus cilvēkus (atkal primārais konteksts varētu būt citi cilvēki un valdība). Bet frāzei “bez dusmām un šaubām” varētu būt arī plašāka nozīme.

19 Bet Viņš tam neļāva un saka tam: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas Tas Kungs tev darījis un kā Viņš par tevi apžēlojies.”

Kungs nozīmē Dievs. 20.p. atklāj, ka runa ir par Jēzu.

Sk. arī Lk. 8:39:

39 Atgriezies savās mājās un izstāsti, ko Dievs tev ir darījis.” Un viņš nogāja un pasludināja visā pilsētā, ko Jēzus tam bija darījis.

Gerazas apgabala iedzīvotāji nepieņēma Jēzu. Jēzus tur sūtīja liecinieku. Rezultātā daudzi dzirdēja par Jēzu.

Tur, kur ir Jēzus, sātans ir spiests pakļauties Jēzum. Jēzus nepakļāvās dēmonu lūgumam, bet dēmoni bija spiesti saņemt no Jēzus atļauju.

2 Un, Viņam no laivas izkāpjot, tūdaļ nāca pretim no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu,

3 kam bija sava mītne kapos un ko neviens nevarēja ne ķēdēm saistīt.

4 Jo tas pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja savaldīt.

5 Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kapos un kalnos, brēca un sita sevi ar akmeņiem.

Apraksts par nešķīsto garu apsēsto cilvēku parāda, cik šausmīgs ir sātans un kā tas bija ietekmējis šo cilvēku: šis cilvēks uzturējās kapos un kalnos nevis mājās; viņš bija neparasti spēcīgs un nesavaldāms; kliedza; sita sevi ar akmeņiem. Sātans cenšas „aprīt” cilvēkus (1. Pēt. 5:8).

Notikums uzstāda jautājumu: kāpēc tur vajadzēja nonākt, ja tikai vienam cilvēkam tika palīdzēts? – Bet tā ir izglābta cilvēka dzīve! Tas ir kaut kas liels! Ja es vai tu būtu šī cilvēka vietā, vai mēs negribētu, ka mums tiek palīdzēts? Protams, ka gribētu.

17 Un Jēzus tiem sacīja: “Nāciet Man pakaļ…”

Jēzus aicināja sekot sev. Šie vārdi ietver kristietības būtību: tā ir sekošana Jēzum, tā ir dzīve kopā ar Jēzu.

Sekošana Jēzum ir dzīvesveids nevis no dzīves norobežota intelektuāla nodarbe, informācijas uzņemšana vai kāda emocionāla lādiņa gūšana. Jēzus nemeklēja cilvēkus, kas gribēja strīdēties par patiesību, bet kas gribēja sekot patiesībai.

Tu nekad nevarēsi sevi sagatavot šai sekošanai, – arī pirmie mācekļi nebija sevi sagatavojuši. Tu vienīgi vari atsaukties Jēzum tāds kāds esi – nepilnīgs, nevarīgs un grēcīgs, lai Viņš Tevi pārveido par savu mācekli.

Pie tam jāatceras, ka neviens Jēzus sekotājs ne ar kādu apmācību netiek sagatavots dzīvei sev jeb neatkarībai no Viņa. Jebkurš Viņa sekotājs tiek gatavots dzīvei un kalpošanai Viņam: ar Viņa mācību saturu, priekš Viņa mērķiem, vienmēr turpinoši gatavots un aktīvi iesaistīts darbībā, kurā Viņa māceklis dod godu Viņam.

9 Un notika, ka tanīs dienās Jēzus nāca no Nācaretes Galilejā un tika Jāņa kristīts Jordānā.

Jēzus Kristus mērķtiecīga parādīšanās atklātībā iesākās ar to, ka Jānis Viņu kristīja. Jēzum nebija vajadzīga grēku nožēlas kristība, jo Viņam nebija grēku. Jēzus ar šo kristību identificēja sevi ar tiem, kuriem šī kristība bija vajadzīga – ar cilvēkiem, kas bija grēkā.

Sk. arī 2.Kor. 5:21:

21 To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.

8 un tiem pavēlēja nekā neņemt līdzi ceļā kā vien nūju, ne maizi, ne kulīti, nedz naudu jostā,

9 bet tikai apaut kurpes un neapvilkt divi svārkus.

Šeit aprakstīts kalpošanai nepieciešamais ekipējums. Sk. arī aprakstu Mt. 10:9.10. Uzskaitītās lietas raksturoja 1.gs. ceļotāju, bet mācekļiem nevajadzēja ar to nodrošināties. Iespējams tāpēc, ka misija bija ļoti īslaicīga, bet vēl vairāk: šie norādījumi padarīja mācekļus atkarīgus no cilvēkiem, kuriem viņi kalpoja.

Lk. 22:35 lasām Jēzus vārdus mācekļiem:

35 Un Viņš tiem sacīja: “Kad Es jūs sūtīju bez maka un somas un kurpēm, vai jums kā trūka?” Un tie sacīja: “Nekā!”

Mēs gribam just drošību, pašpietiekamību. Šeit Jēzus nemāca nerūpēties par savu dzīvi vai kļūt citiem par nastu. Šeit runa ir par misiju, kuras izpildīšanas nosacījumu piepildīšanās parādīja Jēzus rūpes un varu pār visiem apstākļiem. Mācekļu vienīgā atbildība bija sludināt par Jēzu un kalpot Jēzus Vārdā un spēkā. Jēzus caur cilvēkiem, kas atsaucās evaņģēlijam, rūpējās par mācekļiem.

7 Un Viņš pārstaigāja ciemus, visapkārt mācīdams. Un Viņš sasauca divpadsmit un sāka tos izsūtīt pa diviem, un deva tiem varu pār nešķīstiem gariem …

Vārds “vara” (ἐξουσία – vara, autoritāte) lietots arī Mt. 28:18b, kur Jēzus saviem mācekļiem sacīja:

18b Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.

Varu pār sātanu Dievs caur Jēzu dāvina saviem bērniem (1.Jņ. 4:4). Kalpojot ar dēmonu izdzīšanu Kristus apustuļi pieteica Dieva valstības atnākšanu, kad Dievs Kristus personā jau pierādīja to, ka demoniskie spēki zaudēja varu pār cilvēku. Kulminācija tam visam bija Jēzus nomiršana un augšāmcelšanās.

5 Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem - cilvēks Kristus Jēzus, 

6 kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem, par liecību savā laikā. 

Šie panti rāda, ka drošība un pārliecība lūgšanai par neticīgiem (sk. 1.-4.p.) ir balstīta Dieva darbā.

Pāvils paskaidro pamatu glābšanai sekojoši:- Viens Dievs. 5. Moz. 6:4: 

4 Klausies, Israēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs.

Tajā laikā un šodien cilvēkiem ir elki, daudzi arī netic dzīvajam Dievam.- Ir tikai viens Glābējs. Tas ir Jēzus, kura starpnieka loma tiek paskaidrota ar vārdiem: “kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem, par liecību savā laikā.” Jēzus sevi ir nodevis “par visiem”, kas nozīmē, ka nav grēcinieku, par kuriem Jēzus nebūtu nomiris.

Šie panti (jau no 3.-6.p.) dod lielāko iemelsu un motivāciju lūgšanai! Tas ir tas, kā Pāvils to redzēja.

3 Tas ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja, priekšā,

4 kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas. 

Lūgšana par visiem (1.p.), lai kristiešiem būtu laba dzīve (2.p.), ir ar vēl lielāku mērķi: lai visi citi cilvēki arī tiktu izglābti. Kristiešu labklājība nes svētību arī citiem. Pat brīvā sabiedrībā, kurā kristieši netiek vajāti: ja nekristiešu vadītāji būs savtīgi, tad kristieši ziedosies; ja nekristiešu vadītāji neiestāsies par bībeliskām morāles vērtībām, tad kristieši to darīs. Līdz ar to lūgšana par nekristiešiem vadītājiem ir svarīga, lai viņi neliktu šķēršļus un būtu labvēlīgi kristīgu vērtību praktizēšanai sabiedrībā. Tomēr pats svarīgākais ir tas, lai visi cilvēki tiktu izglābti. Šajā kontekstā tas nozīmē, ka cilvēku glābšanai ir vajadzīgas mūsu lūgšanas. Protams, arī evaņģēlijs viņiem ir jāsludina, bet Dievs ir vienīgais, kas atpestī cilvēkus, tāpēc arī jālūdz Dievam pēc žēlastības, lai šie cilvēki tiktu izglābti.